9:08 AM Jāņi! | |
Pašā vasaras vidū-vasaras saulgriežos-kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, latvieši svin Jāņus!
Šo svētku tradīcijas, galvenokārt, saistās ar Saules spēku un auglības vairošanu. Gadsimtiem ilgi vasaras saulgriežu naktī Latvijas dažādos nostūros ir degušas Jāņugunis, skanējušas līksmās Jāņu dziesmas, sagaidot Dieva dēlu Jāni-vasaras ziedu atvedēju, tīrumu un laidara sargātāju. Kad tuvojas Jāņu laiks, Jānis ar savu saimi pošas svinībām-pušķo vārtus, sien sieru, dara alu: Jānīšam treji vārti, Visi treji appušķoti. Pa vieniemm gani dzina, Pa otriem pieguļnieki, Pa trešiem Jāņa bērni, Jāņa zāles lasīdami.  Kad māja saposta, Jānim jādomā par līgošanu ļaužu sētā, kur viņu gaida kā goda viesi. Līdz Jāņu ielīgošanai vēl jāpabeidz daudzie lauku darbi-ravēšana, papuves aršana rudziem. Līdz Jāņiem pina jostas, izrakstīja kreklus, balināja audeklus, jo tikai līdz Jāņiem audekli balinās, bet pēc tam pūst.:
Jānīšam jostu pinu Deviņiem dzīpariem; Jānīts manas govis gana Šo garo vasariņu. Zāļu dienā-23. jūnijā-ar meijām un Jāņu zālēm izpušķo istabas, vārtus, sētsvidu un durvis. Tiek darināti ne tikai ozolzaru vainagi-iecienīti arī sarkanā un baltā āboliņa vainadziņi.Jaunas meitas vij arī rudzupuķu un pīpeņu vainagus. Mātes meitas lepnums bija magoņu, sarkano un balto rožu vainadziņš. Ne tās visas Jāņa zāles
Ko rauj Jāņa vakarā; Rubatenes, buldurenes, Tās īstās Jāņa zāles. Jāņa māte cep pīrāgus un plāceņus, uzklāj galdu, saliek ēdamos. Visi darbi jāpaveic līdz launagam, lai laikus varētu sagatavoties līgošanai. Arī gani steidz lopus pārdzīt mājās. Appušķojuši govis ar vainagiem un zariem, paši līgodami nāk mājās un līdz ar to ir pirmie, kas Jāņus ielīgo. Vakarā, kad arī paši mājinieki ir saposušies, visi iet vakariņot. Saimnieks-Jāņa tēvs-dod saimei alu, saimniece-Jāņa māte-sieru. Pēc vakariņam Jāņabērni aplīgo saimnieku un saimnieci, Jāņutēvam liekot galvā ozollapu, Jāņa mātei ziedu vainagu. Tad visi apstaigā un aplīgo saimniecības ēkas, laidaru un lopus. Dziesmām jāskan visu nakti.
Izlīgojušies, Jāņa bērni dodas uz kādu augstāku pakalnu dedzināt Jāņuguni. Arī šī ieraža veidojusies no centieniem nodrošināt mājas un lauku labklājību. Uguns gaisma nes svētību. Cik tālu Jāņuguns sniedzas-tik tālu labība aug spēcīga un tīra. Lecot pāri Jāņu ugunskuram, cerēja atbrīvoties no visām miesas kaitēm, kuras izraisījuši ļauni gari.Sevišķu svētību latvieši piedēvēja Jāņuguns liesmu un Jāņu zāļu spēka apvienojumam, tādēļ jaunieši leca pār ugunskuru, apjozušies ar zāļu stiebriem-īpaši ar vībotnēm. Neskaitāmi ticējumi un teiksmas stāsta par papardes zieda meklēšanu, kas zied tikai Jānu naktī ap pusnakti un tikai īsu brīdi sudraba, zelta un dimanta ziediem: Visi ziedi noziedēja, Papardīte neziedēja. Tā ziedēja Jāņunakti Sudrabiņa ziediņiem. Līdzīgi papardes zieda meklēšanai mūsu tautai pazīstama arī Jāņtārpiņa meklēšana šajā naktī. Sevišķi, jauni zēni cenšas to sameklēt, lai kļūtu laimīgi. Ticēja, ka Jāņunaktī ieraugot Jāņtārpiņu, var iegùt laimi, bet, ja to ierauga un nepaceļ, tad vienmēr jāraud. Līgošanu Jāņa bērni nobeidz, ieraugot Sauli uzlecam. Jāņu rītā Saule rotājas trejādi-brīžiem zila, brīžiem zaļa, brīžiem iesarkana: Es redzēju Jāņu rītu Trīs saulītes uzlecam: Viena rudzu, otra miežu, Trešā tīra sudrabiņa. Pašā Jāņu dienā vairs lielas svinības nerīko, tik skaļi vairs neskan līgo dziesmas, jo tā jau ir šo svētku izvadīšanas diena. Kad Jāņu diena pavadīta, Jāņu zāles iznes no istabas saulē kaltēšanai, un vainagus saliek klētsaugšā uz kārts, lai pakrēslī izžūst. Pēdējā diena, kad vēl ieskanas līgo dziesmas, ir Pētera diena. Tautas dziesmās tā bieži minēta kopā ar Jāņiem: Ej ar Dievu, Jāņa diena, Pēterdienu sagaidāmi. Gaidīsim citu gadu Atkal tevi atnākam ''Latviskās sadzīves tradīcijas un godi''
| |
|
| |
| Komentāru kopskaits: 0 | |